Saruna

Svaigs pavasara dienas vēsums pāršalc pār Zemes virsu. Paša un Koļa sēž uz soliņa. Abiem pāri 50...

Sen jau precējušies un bērni lieli. Sievas jau sen apnikušas. Vienīgais prieciņš pēc smagās darba dienas kokzāģētavas rūpnīcā ir mazliet ierūgtenais alkoholiskais dzēriens, ko viņi sauc par sīvo. Divas vārnas apsēžas uz plikajiem koka zariem virs viņiem un skrubina lejā zaru pumpurus. Viņiem abiem pofig. Viņi tikai sēž uz soliņa un ierauj pa glāzītei, uzkozdami pa reizei ar vītinātu kambalu uz avīzes maliņas. Jā... Smaga bija šī diena... Jā, daudz darba. Jā, abi melni kā kovārņi, ka pat mazgāties vairs nav jēgas.

"Zini, a drīz būs karš", saka Koļa.

"Jā, es zinu. Tad visus apšaus nafig un būs miers virs Zemes," vienaldzīgi atbild Paša. Viņam vienalga. Jau sen dziļi vienalga par visu. Viņš pats jau jūtas vecs kā pasaule. Nav vairs pēc kā dzīties. Nav par ko vairs cīnīties. Viss aizgājis.

"Njā...kārtības jau sen kā vairs nav uz šīs planētas," atbild Koļa, ieraudams atkal 200 gramus "sīvā".

"Nav vairs ne morāles, nav vairs ne žēlastības, nav vairs nekādu sapņu," viņš aizsapņojas pēkšņi.

"Njā... a ko darīt? mums vismaz ir vēl divi litri. Un man mājās pagrabā vēl stāv noslēpts no vecās..." novelk Paša.

Garām noslāj bomzis un prasa tukšās alus pudeles. "Pasaule ir izdzīvojusi pati sevi. Gatavojies karam," konstatē Koļa.

uz rakstu sarakstu   ietvīto    pievieno facebookā

uz rakstu sarakstu