Balta lapa...

Tas ir gluži kā mācīties staigāt no jauna. Pēc ļoti ilga klusuma un nespējas perioda Tu sāc kaut ko darīt.

Tik ļoti nogurušie, sazāļotie un degradējušies jutekļi lēnām mēģina spēlēt tik labi sen zināmo melodiju un raisīties vaļā. Bet tas nākas reizēm diezgan grūti. Jo Tu saproti, ka tas, kas Tu biji vakar - šodien nekad vairs nebūsi. Tāpēc ir diezgan grūti ielekt vecajās mīļajās zandalēs, kuras jau sen kļuvušas Tev par mazu. Nekas nebūs tāds, kādu Tu veidoji to pirms laika.

Viss ir putekļiem klāts. Tu apsēdies un domā. Centies uztvert īsto melodiju, rast sakaru domās, kuras tik ilgu laiku bijušas nobloķētas. Cilvēks var sevi piespiest sākt staigāt un var piespiest sevi pats nobloķēt. Vai Tu tici sevis varbūtējai laicīgai nobloķēšanai no kaut kā? Tas ir kā ieslēgt podziņu "autopilot" un ļauties kaut kam mazsvarīgam, ikdienišķam. Pēc gadiem pieej pie vecās mūzikas plates un domā: "Kaut kad šis te ir dzirdēts..." Un saproti, cik ļoti var atkāpties no sevis. Skaties filmas ar sirds saraujošiem skatiem, un tikai tās Tev sāk likties reālas. "Manas domas ir nogurušas," Tu saki sev. Ļaujiet man pabeigt manu sakāmo. Man ļauj, bet es to nespēju. Viss ir izdzēsies no manas atmiņas. Es jūtos tukša, mans ķermenis ir kā zīdkāpura uzausts kokons, kuru neviens neapdzīvo. Tu teiksi: "Kāpēc?" Es atbildēšu: "Nezinu. Manis vairs nav. Esmu tikai fiziski relatīvs materiāls."

Skaties pa logu un redzi kaut kādu pilsētu nakts laternu apgaismojumā. Tas ir Tavs dzīves kino. Dzīvais. Bez aktieriem un režisoriem. Tu pats te esi aktieris un režisors. Vai nav lieliski? Iztēlojies, ka Tev ir viss, kas vajadzīgs filmas veidošanai. Kādi būs tavi tēli? Ko viņi iesāks šajā pilsētā? "Viss ir atkarīgs no Tava psihiskā stāvokļa," teiks psihiatrs. Atliek tikai piekrist vai nepiekrist.

uz rakstu sarakstu   ietvīto    pievieno facebookā

uz rakstu sarakstu