Sarkaoma

Ir silts pavasara rīts. Pirmie saules stari spiežas cauri sazaļojošo koku lapām.

Kaut kur augstu debesīs spārniem šalcot aizlido kaija, saucot savā spalgajā balsī pārējos bara dalībniekus. Viktors sēž uz soliņa, nedaudz drebošos pirkstos tur jau gandrīz izdegušo cigaretes galu. Saules stari patīkami silda viņa jau gandrīz pliko, nosirmojušo galvgali. "Ja man būtu vēl viena iespēja, es neko nemainītu un nodzīvotu visu tāpat kā līdz šim," smadzeņu dobumos pāršalc neliels domu vilnis. Slimnīcas halāts un pidžama nu ir viņa ikdienas "uzvalks".

Rīti viņam šeit ir mīļākie laika brīži. Pamostoties, kaut kas nedaudz atgādina mājas pie vecākiem bērnībā. Klusums un miers. Tikai palātas biedri Vitaļiks un Arkādijs ir vienīgie par slimnīcas dzīvi liecinošie vēstneši.

Viņa līdzgaitnieki un bēdu biedri. Abi diezgan klusi un sevī ierāvušies. "Tā notiek, kad cilvēks uzzina, kad viņam ir atlicis mazāk kā gads…" Viktors izlēma, ka neizies ķīmisko terapiju. Viņš labāk paliks mājās un nomirs ar godu kā īstam vīrietim pieklājas. Pie savas mīļotās sievietes, savas mazās un vienīgās dārgās dvēseles – Amandas.

Amandas, viņa meitas… Cik gan viņa tagad ir līdzīga savai mātei. Bet viņai tas nerūp, viņa tagad ir iesakņojusies naudas un sabiedriskās dzīves saulītē, pirms piecpadsmit gadiem apprecot to snobu Aināru. Lai jau…

Viņam tik un tā ir palicis lielākais dzīves dārgums – Amanda. Dārgāka par pērļu kakla rotām, Roberto Cavalli somiņām un braucieniem uz Kipru.

Amanda ir tik līdzīga ārēji, bet iekšēji tik atšķirīga no Olgas. Mūžīgās uzdzīvotājas. Kurai jau jaunības gados interesēja uzdzīve un dārgas maltītes. Olga nekad nav bijusi Amandai māte. Ikmēneša četrciparu pārskaitījumi uz meitas konta un studiju izmaksa prestižā augstskolā neskaitās. Tie pat daļu nesedz no tēva uzupurēšanās un mīlestības. Visiem gados sakrātajiem un samaitātajiem nerviem.

Viktors pats uzaudzināja meitu. Viņš izdarīja pareizi, ka aizvācās no mājas un noīrēja mazu dzīvoklīti, kurš kļuva par mazās Amandas mājām. Tovakar bija pēdējais piliens.

Viktoram jau sen bija apnikusi Olgas paviršā uzvedība, nezin no kurienes uzradies dārgais smaržu aromāts un zelta gredzens ar zaļo zīlīti uz kreisās rokas zeltneša. Viņš visu jau sen saprata bez vārdiem un uz Olgas paskaidrojumiem, ka sudrabotais Mercedes sētā, kas ik vakaru atved viņu mājās, pieder viņas kolēģim, viņš sen jau vairs neklausījās. Īstenībā viņam jau sen bija vienalga.

Viņa mīlestība pret Olgu sāka lēnām izplēnēt jau tad, kad Amandai bija trīs gadi. Tā vietā, lai pieskatītu bērnu, Olga aizveda viņu pie kaimiņienes Zojas un pati ar kolēģēm no darba devās pasēdēt bāriņā līdz vēlai naktij.

Ak, Olga, Olga… Pirms gadiem divdesmit vēl nebija ne miņas no tā visa, ko viņam nācās pārdzīvot. Olga bija vienkārša strādnieku ģimenes meitene, kura tajos gados studēja vēl pedagoģiju. Gaišie smilšu krāsas mati līdz vidukļa lejasdaļai un zilās acis piedeva viņai nevainīgu un naivu tēlu. Cik akla gan var būt mīlestība…

Klusumu uz brīdi pārtrauca vārnas ķērciens. Cigarete rokās jau sen bija izdegusi un silti vēja viļņi šūpināja priežu zarus pagalmā. Viktors paskatījās rokas pulkstenī un atcerējās, ka šodien ir trešdiena un Amanda noteikti atbrauks pēc lekciju beigām. Viņa vienmēr atbrauc trešdienās. Varbūt tāpēc arī Viktoram šis rīts liekas īpaši saulains un skaists. Vienīgais dzīves prieks. Kad viņš izvāksies no slimnīcas drūmajiem mūriem, viņš atgriezīsies mājās un dzīvos katru dienu kā pēdējo. Viņš nelietos zāles, lai nebūtu jāsagandē ikdienas prieks. Viktors apzinās, ka tas saīsinās viņam doto laiku uz pusi, bet viņš šo lēmumu jau pieņēma sen. Viņš nevēlas, lai Amandai būtu jāredz viņa mokas. Viņa jau tā ir daudz cietusi…

Pēkšņi kaut kāds kamols iemetās Viktoram kaklā, acis aizmiglojās un siltas šaltis pāršalca par viņa neskūtajiem vaigiem. Viktors nespēja noturēt asaras. Pirmo reizi, Viktoram atnāca atskārsme, ka viņš ir vājš un novecojis…Pirmo reizi viņam izlauzās uz āru gadiem slēptais rūgtums. Viņš sāka šņaukāties un asaras tecēja nu jau strūklām pāri viņa sejai. Viktors nespēja apstāties un karstums iekāpa sejā, ļaujot atbrīvoties tik ilgi apspiestām emocijām un sirdij, kura nu sitās nenormālā ritmā un leca vai pa muti laukā. Pēc dabas Viktors bija optimists, bet nu pienāca brīdis, kad arī viņš salūza. Viss sāka likties bezcerīgs, viņš jutās nevajadzīgs nevienam un par slogu savai meitai.

Viktoram bija tikai 55 gadi. Šo drausmīgi vārdu – sarkaoma viņš nekad neuzdrošinājās skaļi izrunāt. Šis vārds viņa interpretācijā bija pat trakāks par vārdu "nāve". "Mēs visi kādreiz nomirsim, mums katram ir savs laiks," tā Viktors mēdza agrāk runāt. Nu viņu šie vārdi biedēja līdz kaula smadzenēm. Viņš taču bija vēl tik jauns. Dzīve tikai pusē bija nodzīvota. Viņa tēvs šajā vecumā apprecējās otrreiz un nodzīvoja zaļu dzīvi. Pēkšņi Viktors jutās apdalīts. Bezizejas un tukšuma sajūta spieda krūškurvi. Viņš sāka lādēt debesis un nemitīgi uzdot tikai vienu jautājumu - "Kāpēc tieši es?"

Zaļie zāles stiebri šūpojās kādā nedzirdamā melodijas ritmā, bet Viktors to nemanīja, viņš pat nepamanīja, ka ir nosēdējis uz soliņa gandrīz visu rītu un, ka viņam aiz muguras klusiem soļiem klāt pienāca Amanda un maigi ar plaukstām noglaudīja tēva pakausi, sakot: "Viss būs labi, es esmu šeit." Un tad viss pārgāja kā nebijis.

uz rakstu sarakstu   ietvīto    pievieno facebookā

uz rakstu sarakstu