Intervija ar "Flowers From The Man Who Shot Your Cousin" solistu Morgan Caris

- Mans pirmais jautājums noteikti Tev ir jau apnicis, jo katrā intervijā tas noteikti tiek jautāts pirmais – kā Tu tiki pie šāda grupas nosaukuma un ko par to saka Tavi brālēni? Skatīsimies patiesībai acīs, tas nav nosaukums par kuru būtu sajūsmā jebkura mūziķa radinieki.
- Jā, piekrītu, ka grupas nosaukums ir izcili garš un bieži vien tas ir nonācis kādā no “labākais grupas nosaukums”, “garākais grupas nosaukums” un pat “visbezjēdzīgākais grupas nosaukums” topiem. Pats grupas nosaukums nāk no dziesmas, kuru es tuvākajā laikā vēlos ierakstīt, līdz ar to atrisināt šo noslēpumu. Ja runājam par brālēniem, tad sākumā dažiem no tiem tiešām bija problēmas, bet vēlāk jau visi aprada ar to.

- Kāda bija tavas ģimenes attieksme, kad tu sāki ierakstīt albumu "Hapless", braucot tūrēs un pavadot studijā vairākas nedēļas?
- Maniem vecākiem iebildumi sakarā ar manu darbu nav bijis un tā kā mana māte arī ir māksliniece (gleznotāja) – tiku atbalstīts jau no pašas albuma ieceres. Uzākot albuma ierakstīšanu, biju no vecākiem aizgājis pirms sešiem gadiem, pat ja būtu kādi aizrādījumi par pārlieku lielo darbu un neatrašanos mājās līdz vienpadsmitiem, tam nebūtu nekādas nozīmes. Bet ģimenei, sievai un bērniem, nekad nebija iebilstams kaut kas par manu aizraušanos, jo man tādas nav.

- Vai interesi par mūziku Tevī izraisīja vecāku iniciatīva par mūzikas skolu, jeb tā bija pēkšņa atklāsme par Tavu nākotnes nodarbošanos?
- Ja godīgi, es īsti neatceros kā tas viss sākās. Kā jau daudziem jauniešiem man bija sava ģitāra, kuru es mācījos spēlēt. Dziesmas rakstīju jau iemācoties pirmos akordus, bet pašlaik atceroties pirmos skaņdarbus nākas secināt, ka tie bija diezgan šausminoši. Bet vienīgā atšķirība ar vairākumu jauniešu bija tā, ka es nekad neapstājos pie mēģināšanas.
Manu vecāku iniciatīva par mūzikas skolu nebūs šoreiz pareiza, bet, iespējams, viņu lielākais devums bija tas, ka mājās atradās daudz Neil Young, Leonard Cohen un Bob Dylan ieraksti, kas iedvesmoja mani rakstīt un dziedāt.

- Šis ir sekojošais jautājums – vai vari pastātsīt kādu atgadījumu no jaunības, kad mācījies spēlēt ģitāru, vai sākt nodarboties profesionāli ar mūziku?
- Es atvainojos, ar skolu man anekdošu nav, toties ir kāds atgadījums no vidusskolas, bet tas nav man glaimojošs. Reiz es vecākiem biju pastāstījis, ka mana skola brauc ekskursijā un biju plānojis par kabatas naudu iegādāties mikrofonu. Protams, es varēju viņiem vienkārši pajautāt naudu, bet biju domājis, ka viņi man to nekad nepirktu. Mans plāns nebija sarežģīts, gluži otrādi – pavisam vienkāršs – nedēļu paslepus dzīvot drauga mājā, nedoties ar skolu ekskursijā un visu naudu paturēt sev. Lai gan biju izdomājis lielisku plānu, tajā notika kļūme – vecāki vilciena biļetei naudas vietā man iedeva jau iegādātu biļeti, tādēļ es devos uz staciju, lai to apmainītu atpakaļ par naudu (es biju ne tikai liels stratēģis, bet arī paliels muļķis) un es tiku pieķerts. Tajā brīdī es jutos nožēlojams un nokaunējies. Bet viss laikam nemaz nebija tik slikti – vecāki galu galā man palīdzēja iegādāties savu pirmo mikrofonu, kurš man noderēja strādājot Elefant Records.

- Es ceru, ka tu man piekrīti par to, ka dzīvojam jaunā, modernā laikmetā. Vai Last.fm, myspace un līdzīgi portāli atvieglo mārketingu, albuma reklāmas kampaņas?
- Domāju, ka internets paver mūzikas lauciņu plašāk, to noliegt nav iespējams. Katram cilvēkam ir sava gaume, tā pat katrs cilvēks klausās tieši to, kas viņam patīk un internets ir tā vieta, kur cilvēks var paplašināt savas muzikālās zināšanas, izlausties cauri sabiedrības stereotipiem un palikt pie sava viedokļa. Modernā laikmetā to izdarīt ir daudz vieglāk, pateicoties mūzikas emuāriem, interneta radio stacijām, myspace utt. Tā pat, ja agrāk bija vien pāris mūzikas fantātiķu, tad tagad tāds ir katrs un nostabilizēt savu gaumi ir daudz vieglāk, jo ir plašākas izvēles iespējas, kuras, es ceru, cilvēki izmanto.
Personiski man internets ir palīdzējis daudz, bet es neteiktu, ka tas mani ir padarījis slavenāku. Grupa pastāvēja pirms interneta buma, tā kā, varu klanīties tā priekšā tikai līdz viduklim, pārējo tas nav pelnījis.

- Kā Tu domā, ja, piemēram, Madonnai, savas karjeras sākumā būtu bijis pieejams internets, viņa būtu kļuvusi vēl slavenāka un ietekmīgāka, t.i. vai internets spēj darīt brīnumus sevi nepilnveidojot?
- Ja skatamies pēc vecās sistēmas, kad pasaulē valdīja pāris ietekmīgas un lielas mūzikas izdevniecības, kuras spēja tērēt fenomenālus līdzekļus reklāmas kampaņām TV, radio, presē, tad bija nepieciešams ieguldīt milzīgu darbu, lai Tu tiktu pamanīts starp vairākiem šādiem censoņiem, kuri pārsvarā visi bija “potenciālās zvaigznes” statusā. Tomēr, nedomāju, ka tikai ar interneta palīdzību ir iespējams kļūt slavenam sevi nepilnveidojot, jo tas cilvēku daudzums, kas pievērsīs Tavam albumam uzmanību tomēr ir nemainīgs samērā ar visas pasaules iedzīvotāju skaitu. Ir nepieciešams arī darbs ar sevi.

- Vai Tu esi kādreiz domājis par to, ka tavi lielākie fani, iespējams, nemaz tavus albumus nepērk, bet tos savā īpašumā iegūst nelegāli ar interneta starpniecību?
- Tas ir koks ar diviem galiem. Es uzskatu, ka mūziķis nevar sūdzeties par to, ka viņa albums netiek pirkts pēc tā, kad viņš to ir ielicis internetā, kaut uz neilgu laiku, publiskai testēšanai.
Brīvi pieejamas lietas ir interneta sastāvdaļas, it īpaši tad, ja tās ir par brīvu. Turklāt, mūzikas lejupielāde nav tikai lielo izdevēju problēma, bet arī mazo. Tā pat es neuzskatu, ka policijai būtu jāsoda cilvēki, kuri izmanto interneta iespējas, bet mūzikas izdevēji vienmēr atradīs citu veidu, kā nopelnīt (ierobežotu albumu atkal-izdošana, grupu speciāl-izdevumi utt.), jo albumu pārdošana palēnām kļūst par pagātni.
Visvairāk mūziku internetā iegūst tieši jaunieši, kas savā ziņā ir mazliet neapdomāti, jo reti kurš pieejamais mūzikas fails internetā ir augstas kvalitātes. No tā cieš ne tikai izpildītaji, izdevēji, bet arī pats mūzikas klausītājs. Bet es domāju, ka šī problēma drīz atrisināsies, jo palēnām digitālā formāta mūzika internetā kļūst kvalitatīvāka, tādēļ ilgi nav jāgaida, kad tā pilnībā aizstās ierastos kompaktdiskus.

- Vai iespēja jebkurā pasaules vietā, laikā un telpā iegūt sevis izvēlēto albumu savā īpašumā ar interneta starpniecību ir paplašinajusi tavu muzikālo skanējumu, kā piemēram ietekmēšanos no Nick Drake utt.?
- Es īpaši nepievēršu uzmanību internetā brīvi pieejamajiem albumiem, jo jutīšos neveikli un slikti izmantojot šādu iespēju gūt no tā labumu sev, bet māksliniekam atņemt par to pienākošos honorāru. Tā vietā, lai iegūtu kādu albumu nelegāli, es brīvi apmainos ar saviem veikumiem ar Laura Gibson, Kevin House, Julie Doiron un Barzin, tādējādi neviens netiek apkāpts un visi iegūst to, ko vēlējās.
Vislielāko ietekmi manā mūzikā atstāja tas, ko es klausījos jaunībā. Jau pieminētais Neil Young, kā arī The Tindersticks, Mark Eitzel, Smog un Will Oldham ir likuši manai mūzikai izklausīties tā, kāda tā ir dzirdama pašlaik. Turklāt, ir tik daudz veidu, kā ietekmēties. Piemēram, no Pixies esmu ieguvis priekšstatu par dziesmu struktūru, no Antonio Carlos Jobim esmu iemācījies akordu konstrukciju, kuru rezultātā mana mūzika izklausas savādāk, bet ietekmi no kāda mākslinieka nevarēs just. Tas drīzāk papildina darbu, nevis padara kaut kādā ziņa sliktāku.
Bet kopumā ņemot, mūzikā daudz ko nevar iegūt no cita mākslinieka, jo mūzikā vienmēr būs daļa no Tevis: balss tonis, sirdspukstu ātrums, kad tu izdziedi kādu frāzi, vai tu esi mierīgs, vai mežonīgs, atslābis, vai stresa pārņemts – visas šīs lietas parādas Tavā mūzikā.

- Parunāsim tagad par literatūru. Parasti mūziķiem interesē citu mūziķu biogrāfijas, bet ko lasi Tu?
- Mani iecienītākie autori ir Raymond Carver, Don DeLillo un Carson McCullers, kas pārsvarā ir postmodernisti. It īpaši esmu iecienījis rakstniekus, kuri pieskaras tieši cilvēku jūtām un dzīvei, piemēram, pašlaik lasu Andrew Garcia stāstu par viņu pašu 1870. gadā, divdėsmit gadu vecumā, par viņa kažokādu tirdzniecību Montanā un apprecēšanos ar indiāņu sievieti. Viņa angļu valoda ir briesmīga, toties humora izjūta ir nepārspējama.
Pēdējā grāmata, kuru izlasīju bija Dalva, kuru sarakstīja Jim Harrison, tā pat lasu arī jau pieminātās mūziķu autobiogrāfijas.
Bet īstenībā, es nelasu daudz grāmatas, vismaz tik daudz cik agrāk to darīju. Pārsvarā es skatos filmas.

- Daudzi mākslinieki savos darbos bieži ietver politiķu runu fragmentus, vai rakstnieku citātus. Kā ir ar tevi?
- Es bieži tā nedaru, kaut gan vienreiz esmu izmantojis fragmentu no Tony Hillerman noveles: “...Jish, Kennedy said / removed his hat and wiped the sweat away”.
Šī noveles daļa lieliski iederējās dziesmā, bet īpašas nozīmes tai nebija. Tā pat mēs varētu pārrunat to, ka dažas manas rindas dziesmās atbalsojas citu mākslinieku darbos. Tas nav nekas liels, bet ja tas palīdz radīt labu mūziku, kādēļ nē?

- Kāda ir tava attieksme pret remiksu veidošanu – vai tā pazudina dziesmas jēgu, vai piešķir jaunu dzīvību?
- Man nav iebildumu pret remiksiem, kaut lielāko daļu, kurus esmu dzirdējis ir pārveidoti klubu varianti – basi un skaļums, pamainīts ritms – tomēr, šādi remiksi bojā mūziku, nevis palīdz pilnveidoties.
Reiz es dzirdēju ka kāds ir pārveidojis manu dziesmu GameBoy variantā. Lūk, to es saucu par remiksu!

- Pietiks runāt par remiksiem un nozīmēm, šoreiz kas nopietnāks – ja Tev tiktu piedāvāta iespēja uzrakstīt dziesmu kādai politiskajai partijai, kuras darbība nav saskaņā ar tavu ideoloģiju, vai Tu piekristu to darīt naudas un slavas dēļ?
- Lietas, kuras es darītu dēļ naudas laika gaitā ir mainījušās. Bet doma par dziesmas rakstīšanu komerciāliem mērķiem mani vairs neuztrauc, kā tas būtu agrāk. Man nav televizora, tādā veidā man šī sadarbība nekādi neietekmētu ikdienā.
Richard Buckner bija lieliska dziesma, kuru izmantoja kādā automašīnas reklāmā. Īstenībā, izmantota bija tikai daļa no tās. Kad pirmo reizi redzēju šo reklāmu, nodomāju: “Lieliski.”. Ja mākslinieks saņem par savu darbu naudu, kļūst slavens un par līdzekļiem spēj izdot jaunus albumus, tad tas ir lieliski arī mums, patērētājiem.

Ja runājam par partijām – es neatļautu politiķiem izmantot manas dziesmas. Tomēr, ja ieklausas vārdos, tad "I don't eat well / I don't sleep well..." neizklausas pēc dziesmas, kas varētu partijai uzvarēt kādā no velēšanām.
Turklāt darbojoties Waterhouse Records man nav jāuztraucas par to, ka mani darbi kādam tiks pārdoti, kā tas notiktu lielajās kompānijās. Šeit man tomēr ir sava veida rīcības brīvība.

Es radu dziesmas lai tās izklausītos labi, lai tās pa savā tiktu klausītājiem, nevis lai tiktu savā karjerā uz augšu. Turklāt, būt slavenam un bagātam mūsdienās ir pārvērtēts jēdziens. Atpazīstamība ir laba lieta, tā pat kā nauda, kura palīdz tev nodarboties ar ko tu vēlies, bet iet tālāk kļūst jau pārāk ķēpīgi. Tā pat es nekad nepiedalos loterejās, jo uzskatu, ja es padomāsu kārtīgi kas ir tas ko es vēlos, es sapratīšu, ka to nevar nopirkt par naudu. Un runājot par slavu – es dziesmas radu veselīgā formā, tas ir – nekad nekļūšu slavens, tikai atpazīstams. Tas atvieglo dzīvi.