Reportāža no kādas ielas (papildināts)
Deniss Fedotovs (deni2s), 14.05.2008., 19:2121.aprīlī ap 19:00 Rīgā, Imantā uz Kleistu ielas no Slokas ielas izgriezās melns, spīdīgs BMW.
BMW vadītājam blakus sēdēja meitene, kura tikko bija palūgusi viņu izvizināt ar jauno mašīnu. Meitenei jau nevar atteikt, turklāt nesen nomazgātais un ievaskotais auto saulainajā dienā izskatījās diezgan efektīvi, tāpēc tika izmantots katrs mazākais iemesls, lai ar to izbrauktu.
Izgriežoties uz Kleistu ielas, vadītājs pamanīja cilvēku, kurš 100 m attālumā gāja lēnām pāri ielai. Cilvēks pagrieza galvu, paskatījās uz mašīnas pusi un mierīgā gaitā soļoja pāri platajai ielai. „Nepaspēs taču!”, padomāja vadītājs.
Cik ļoti var kaitināt cilvēki, kuri iet pāri ielai tur, kur tas nav atļauts! Turklāt, ja ir skaidri redzams, ka nepaspēs pāriet, ja mašīna nesamazinās gaitu! Visbiežāk tās ir vecas tantiņas, kuras saīsina ceļu neaizejot līdz gājēju pārejām, lēnām ar iepirkumu maisiņiem iziet uz ielas un tad ātri, ātri smieklīgā gaitā mēģina tipināt uz priekšu, lai tās nenobrauc. Taču šoreiz uz ielas bija pusmūža vecuma vīrietis.
„Skaties,” noteica vadītājs blakus sēdētājai un piespieda gāzes pedāli. Šādi nekaunīgi gājēji ir jāpārmāca, lai nākamreiz tie neriskētu ar savām dzīvībām, ejot pāri ielai un paļaujoties uz to, ka mašīnas piebremzēs. Iela domāta mašīnām, gājējiem ir domāti trotuāri un gājēju pārejas. Mašīna strauji uzņēma ātrumu pieaugot motora apgriezieniem. Cilvēks ielas vidū pat nepaskatījās un turpināja nesteidzīgi savu ceļu. Vadītāju pārsteidza cilvēka nekaunība – tas ne tikai nesāka skriet, bet pat nepaātrināja gaitu! „Pilnīgs idiots,” noteica vadītājs.
Šķiet, ka cilvēks tikai tagad pamanīja radušos situāciju. Strauji pagrieza galvu uz mašīnas pusi un apstājās joslai tieši pa vidu. „Cik tipiski,” nodomāja vadītājs. Cilvēki vienmēr šādā situācijā apstājas ielai pa vidu, un tad sāk vērot mašīnu un domāt, uz kuru pusi skriet, tā vietā, lai bez apdomas dotos vienā virzienā – vienalga, uz kuru pusi, bet vismaz nezaudētu laiku uz pārdomām.
Cilvēks bezpalīdzīgi izstiepa rokas uz priekšu un centās paskriet uz priekšu. Tad pēkšņi pārdomāja, dīvainām kustībām apgriezās un, nez kāpēc, izstiepis rokas uz otru pusi, mēģināja virzīties pretējā virzienā. Bija skaidrs, ka viņš nepaspēs sev palīdzēt. Vadītājs strauji nobremzēja pēc iespējas tuvāk gājējam, padeva vairākas reizes skaņas signālu, ar domu: „Ko lien uz ielas, ja nespēj pāriet nekavējot citus?”, apbrauca cilvēku un aiztraucās tālāk.
– Izskatās, ka viņš ir slims. Tagad vēl dabūs traumu uz mūžu. – noteica blakussēdētāja.
– Jā, tā izskatās. Bet atzīsti, ka tas bija smieklīgi, kā viņš tirinājās mašīnas priekšā, – atbildēja vadītājs, nespējot novaldīt smaidu.
– Nu, jā, tas tiešām bija smieklīgi. Kāpēc tu izdomāji, ka gribi tieši šādu mašīnu?
– Kurš gan negribētu šādu mašīnu? – smaidot lepni atbildēja vadītājs, izgriežoties uz Anniņmuižas bulvāri.
Jānis Ozoliņš tajā dienā bija nolēmis iziet pastaigāties. Ārā beidzot spīdēja saule, turklāt viņš jau dažas dienas nebija izgājis no dzīvokļa. Gribējās iziet pabaudīt sauli, paskatīties uz cilvēkiem, izkustināt kaulus.
Pēc traumas, kuru Jānis pirms gada guva strādājot par krāvēju, kustības sagādāja grūtības. Par darbu bija jāaizmirst. Sieva bija viņu pametusi jau labu laiciņu pirms traumas, tāpēc viņš nevienam nebija par apgrūtinājumu ar savu invaliditāti, ja neskaita kopēju, kura ieradās dažas dienas nedēļā ievadīt zāles un apskatīt, kā viņam sokas. Taču tas bija viņas darbs, par kuru viņai maksāja.
Izgājis no mājas, Jānis, kā jau parasti, devās pāri ielai. Viņš nekad negāja līdz krustojumam – uz Kleistu ielas satiksme nekad nav liela. Pat neizprotami, kāpēc uz tik īsas ielas ar tik mazu satiksmi ir četras joslas. Paskatījies pa kreisi un nodibinājis acu kontaktu ar no Slokas ielas izbraucošo mašīnu, Jānis gāja pāri ielai. Smeldza kauli, laikam dēļ straujās laika maiņas – vēl vakar bija mākoņains un mitrs.
Izdzirdējis tuvumā skaļu motora rūkoņu, Jānis pagrieza galvu uz skaņas pusi. Pilnā ātrumā viņam traucās virsū mašīna. Jānis pārsteigts apstājās, lai novērtētu situāciju un saprastu, uz gar kuru pusi mašīna to centīsies apbraukt. Neizskatījās, ka tā censtos izvairīties no sadursmes, tātad jāskrien ātri pāri! Nē, nepaspēs! Jāskrien atpakaļ! Jānis strauji pagriezās uz otru pusi. Tajā brīdī mašīna apstājās dažu metru attālumā. Pārbīlis ir bijis veltīgs. Labi, ka tā... Vienmēr šķiet, ka mašīna nespēs apstāties, taču arī šoreiz tā apstājās, pataurēja un aizbrauca.
Jānis aizgāja līdz ielas vidum un apstājās. Sirds vēl strauji sitās. Viņš vēlreiz atsauca atmiņā pēdējās 10 sekundes. Cerams, ka neviens pazīstamais neredzēja, kā viņš salecās ielas vidū – tas varēja izskatīties diezgan pazemojoši.
Cerams, ka neviens pazīstamais neredzēja, kā viņš pārbiedēja nabaga cilvēku, padomāja BMW vadītājs ēdot vakariņas, un atsaucot atmiņā nepatīkamo situāciju. Kas to varēja zināt, ka tas cilvēks izrādījās invalīds? Jā, tas bija smieklīgi, kā raustījās pārbiedētais cilvēks mašīnas priekšā, tā vietā, lai vienkārši pārskrietu pāri. Taču sirdsapziņa mocīja: „Tu rīkojies stulbi. Tu pats vienmēr uzsver, cik ārzemēs visi ir pieklājīgi, dod gājējiem ceļu visās situācijās, bet pats? Jā, uz gājēju pārejām tu vienmēr nobremzē jau pa gabalu, taču šajā situācijā tu pazīmējies meitenes priekšā pazemojot citu cilvēku. Pie tam pazīmējies uz invalīda rēķina!”. Bet, ja gājējs iziet uz ielas, viņam ir jāapzinās risks! Tieši tāpēc gribējās viņu pārmācīt, lai nākamreiz viņš būtu uzmanīgāks, jo nākamā reize viņam varētu būt pēdējā!
Paēdis vakariņas vadītājs nosūtīja dažas īsziņas:
„Čau! Kā pagāja diena? Es nokārtoju dažus iekavētos darbus (pat vienu parādu augstskolā), labi pastrādāju un pavizinājos ar savu bembīti. Nomazgāju viņu vēl : )”
„Vienīgi līdz nāvei pārbiedēju kādu cilvēku, kurš gāja pāri ielai. Tev vajadzēja redzēt, cik smieklīgi viņš raustījās...”
„Bet patiesībā man par to ir baigais kauns, jo izskatījās, ka viņš nebija vesels. Laikam nekad vairs tā nedarīšu.”
„Ja varētu, es viņam atvainotos, jo es ļoti to nožēloju. Nu tā, lūk. Lai tev jauks vakars!”
Papildināts: 22.aprīlī vadītājs Imantā uz kādu stundu atstāja savu auto kādas blokmājas pagalmā. Atgriezies viņš konstatēja, ka uz auto ir izšķaidītas dažas olas. Vadītājs tikai nosmaidīja un aizbrauca uz Slokas ielas automazgātuvi nomazgāt un ievaskot auto.
Nekas neliecina, ka šie divu dienu notikumi būtu savstarpēji saistīti.
Izgriežoties uz Kleistu ielas, vadītājs pamanīja cilvēku, kurš 100 m attālumā gāja lēnām pāri ielai. Cilvēks pagrieza galvu, paskatījās uz mašīnas pusi un mierīgā gaitā soļoja pāri platajai ielai. „Nepaspēs taču!”, padomāja vadītājs.
Cik ļoti var kaitināt cilvēki, kuri iet pāri ielai tur, kur tas nav atļauts! Turklāt, ja ir skaidri redzams, ka nepaspēs pāriet, ja mašīna nesamazinās gaitu! Visbiežāk tās ir vecas tantiņas, kuras saīsina ceļu neaizejot līdz gājēju pārejām, lēnām ar iepirkumu maisiņiem iziet uz ielas un tad ātri, ātri smieklīgā gaitā mēģina tipināt uz priekšu, lai tās nenobrauc. Taču šoreiz uz ielas bija pusmūža vecuma vīrietis.
„Skaties,” noteica vadītājs blakus sēdētājai un piespieda gāzes pedāli. Šādi nekaunīgi gājēji ir jāpārmāca, lai nākamreiz tie neriskētu ar savām dzīvībām, ejot pāri ielai un paļaujoties uz to, ka mašīnas piebremzēs. Iela domāta mašīnām, gājējiem ir domāti trotuāri un gājēju pārejas. Mašīna strauji uzņēma ātrumu pieaugot motora apgriezieniem. Cilvēks ielas vidū pat nepaskatījās un turpināja nesteidzīgi savu ceļu. Vadītāju pārsteidza cilvēka nekaunība – tas ne tikai nesāka skriet, bet pat nepaātrināja gaitu! „Pilnīgs idiots,” noteica vadītājs.
Šķiet, ka cilvēks tikai tagad pamanīja radušos situāciju. Strauji pagrieza galvu uz mašīnas pusi un apstājās joslai tieši pa vidu. „Cik tipiski,” nodomāja vadītājs. Cilvēki vienmēr šādā situācijā apstājas ielai pa vidu, un tad sāk vērot mašīnu un domāt, uz kuru pusi skriet, tā vietā, lai bez apdomas dotos vienā virzienā – vienalga, uz kuru pusi, bet vismaz nezaudētu laiku uz pārdomām.
Cilvēks bezpalīdzīgi izstiepa rokas uz priekšu un centās paskriet uz priekšu. Tad pēkšņi pārdomāja, dīvainām kustībām apgriezās un, nez kāpēc, izstiepis rokas uz otru pusi, mēģināja virzīties pretējā virzienā. Bija skaidrs, ka viņš nepaspēs sev palīdzēt. Vadītājs strauji nobremzēja pēc iespējas tuvāk gājējam, padeva vairākas reizes skaņas signālu, ar domu: „Ko lien uz ielas, ja nespēj pāriet nekavējot citus?”, apbrauca cilvēku un aiztraucās tālāk.
– Izskatās, ka viņš ir slims. Tagad vēl dabūs traumu uz mūžu. – noteica blakussēdētāja.
– Jā, tā izskatās. Bet atzīsti, ka tas bija smieklīgi, kā viņš tirinājās mašīnas priekšā, – atbildēja vadītājs, nespējot novaldīt smaidu.
– Nu, jā, tas tiešām bija smieklīgi. Kāpēc tu izdomāji, ka gribi tieši šādu mašīnu?
– Kurš gan negribētu šādu mašīnu? – smaidot lepni atbildēja vadītājs, izgriežoties uz Anniņmuižas bulvāri.
* * *
Jānis Ozoliņš tajā dienā bija nolēmis iziet pastaigāties. Ārā beidzot spīdēja saule, turklāt viņš jau dažas dienas nebija izgājis no dzīvokļa. Gribējās iziet pabaudīt sauli, paskatīties uz cilvēkiem, izkustināt kaulus.
Pēc traumas, kuru Jānis pirms gada guva strādājot par krāvēju, kustības sagādāja grūtības. Par darbu bija jāaizmirst. Sieva bija viņu pametusi jau labu laiciņu pirms traumas, tāpēc viņš nevienam nebija par apgrūtinājumu ar savu invaliditāti, ja neskaita kopēju, kura ieradās dažas dienas nedēļā ievadīt zāles un apskatīt, kā viņam sokas. Taču tas bija viņas darbs, par kuru viņai maksāja.
Izgājis no mājas, Jānis, kā jau parasti, devās pāri ielai. Viņš nekad negāja līdz krustojumam – uz Kleistu ielas satiksme nekad nav liela. Pat neizprotami, kāpēc uz tik īsas ielas ar tik mazu satiksmi ir četras joslas. Paskatījies pa kreisi un nodibinājis acu kontaktu ar no Slokas ielas izbraucošo mašīnu, Jānis gāja pāri ielai. Smeldza kauli, laikam dēļ straujās laika maiņas – vēl vakar bija mākoņains un mitrs.
Izdzirdējis tuvumā skaļu motora rūkoņu, Jānis pagrieza galvu uz skaņas pusi. Pilnā ātrumā viņam traucās virsū mašīna. Jānis pārsteigts apstājās, lai novērtētu situāciju un saprastu, uz gar kuru pusi mašīna to centīsies apbraukt. Neizskatījās, ka tā censtos izvairīties no sadursmes, tātad jāskrien ātri pāri! Nē, nepaspēs! Jāskrien atpakaļ! Jānis strauji pagriezās uz otru pusi. Tajā brīdī mašīna apstājās dažu metru attālumā. Pārbīlis ir bijis veltīgs. Labi, ka tā... Vienmēr šķiet, ka mašīna nespēs apstāties, taču arī šoreiz tā apstājās, pataurēja un aizbrauca.
Jānis aizgāja līdz ielas vidum un apstājās. Sirds vēl strauji sitās. Viņš vēlreiz atsauca atmiņā pēdējās 10 sekundes. Cerams, ka neviens pazīstamais neredzēja, kā viņš salecās ielas vidū – tas varēja izskatīties diezgan pazemojoši.
* * *
Cerams, ka neviens pazīstamais neredzēja, kā viņš pārbiedēja nabaga cilvēku, padomāja BMW vadītājs ēdot vakariņas, un atsaucot atmiņā nepatīkamo situāciju. Kas to varēja zināt, ka tas cilvēks izrādījās invalīds? Jā, tas bija smieklīgi, kā raustījās pārbiedētais cilvēks mašīnas priekšā, tā vietā, lai vienkārši pārskrietu pāri. Taču sirdsapziņa mocīja: „Tu rīkojies stulbi. Tu pats vienmēr uzsver, cik ārzemēs visi ir pieklājīgi, dod gājējiem ceļu visās situācijās, bet pats? Jā, uz gājēju pārejām tu vienmēr nobremzē jau pa gabalu, taču šajā situācijā tu pazīmējies meitenes priekšā pazemojot citu cilvēku. Pie tam pazīmējies uz invalīda rēķina!”. Bet, ja gājējs iziet uz ielas, viņam ir jāapzinās risks! Tieši tāpēc gribējās viņu pārmācīt, lai nākamreiz viņš būtu uzmanīgāks, jo nākamā reize viņam varētu būt pēdējā!
Paēdis vakariņas vadītājs nosūtīja dažas īsziņas:
„Čau! Kā pagāja diena? Es nokārtoju dažus iekavētos darbus (pat vienu parādu augstskolā), labi pastrādāju un pavizinājos ar savu bembīti. Nomazgāju viņu vēl : )”
„Vienīgi līdz nāvei pārbiedēju kādu cilvēku, kurš gāja pāri ielai. Tev vajadzēja redzēt, cik smieklīgi viņš raustījās...”
„Bet patiesībā man par to ir baigais kauns, jo izskatījās, ka viņš nebija vesels. Laikam nekad vairs tā nedarīšu.”
„Ja varētu, es viņam atvainotos, jo es ļoti to nožēloju. Nu tā, lūk. Lai tev jauks vakars!”
Papildināts: 22.aprīlī vadītājs Imantā uz kādu stundu atstāja savu auto kādas blokmājas pagalmā. Atgriezies viņš konstatēja, ka uz auto ir izšķaidītas dažas olas. Vadītājs tikai nosmaidīja un aizbrauca uz Slokas ielas automazgātuvi nomazgāt un ievaskot auto.
Nekas neliecina, ka šie divu dienu notikumi būtu savstarpēji saistīti.
Reklāma
Aktualitātes forumā
Padalies priekā
Zdravo, htio sam znati vašu cijenu.
DimaSax
ЛАДА деталь: качественные автозапчасти, которые не подведут каталог запчастей ваз <a href=zapchasti-vaz-01.ru>zapchasti-vaz-01.ru</a> .lada_detal_vlmt
consists of the book itselfBatteriescwr